出典:Wiktionary
From Ancient Greek παράκλητος (paráklētos, “advocate”).
paraclētus m (genitive paraclētī); second declension
Second declension.
| Case | Singular | Plural |
|---|---|---|
| nominative | paraclētus | paraclētī |
| genitive | paraclētī | paraclētōrum |
| dative | paraclētō | paraclētīs |
| accusative | paraclētum | paraclētōs |
| ablative | paraclētō | paraclētīs |
| vocative | paraclēte | paraclētī |